Aptauju arhīvs »Aptauja

Vai jūs izmantojat kādas arodbiedrību krājaizdevu sabiedrības pakalpojumus?

Parādīt rezultātus

Jaunumi RSS

Slovēnija – koplīgumu lielvalsts

3. oktobris, 2019

Pamatojoties uz LBAS īstenotā ESF projekta "Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības divpusējā sociālā dialoga attīstība labāka tiesiskā regulējuma izstrādē uzņēmējdarbības vides sakārtošanai" darbību "LBAS un Sadarbības partneru dalība pieredzes apmaiņas vizītēs", LBAS nacionālie eksperti Nataļa Preisa un Mārtiņš Svirskis kopā ar sadarbības partneru koordinatoriem no Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības, Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrības un Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrības LAKRS 16.-17.septembrī devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Ļubļanu, Slovēnijā.

Komandējuma nolūks bija Slovēnijas arodbiedrību konfederācijas ZSSS un nozaru arodbiedrību organizāciju apmeklējums ģenerālvienošanās slēgšanas jautājumos un pieredzes apmaiņa telekomunikācijas, transporta un industriālās nozares pārstāvošajās Slovēnijas arodbiedrībās, lai izprastu ģenerālvienošanās slēgšanas aspektus no nozaru arodbiedrību skata punkta Slovēnijā.

Slovēnijas Brīvo arodbiedrību asociācija (ZSSS) un Slovēnijas publiskā sektora darbinieku arodbiedrība (KSJS)

Panākumu atslēga un vēsturisks pārskats

ZSSS pārstāv 840 000 strādniekus un 21 nozari.

Vēsturiski Slovēnijai ir komunisma mantojums, cilvēki ciena arodbiedrības un saglabā interesi iesaistīties arodbiedrību aktivitātēs. Slovēnijas valsti regulē tās likumdošana, un arodbiedrību brīvību nosaka valsts Konstitūcijas 76. pants, tajā skaitā darbinieku brīvību organizēties un apvienoties arodbiedrībās. Likumiem jābūt saskaņā ar konstitūciju, kā arī koplīgumiem ir jābalstās uz likumu. Slovēnijas koplīgumu sistēma ļauj sociālajiem partneriem atviegloti veidot savstarpēju vienošanos, pašregulācija ir vieglāka nekā vienošanās un izmaiņu panākšana likumā. Slovēnijas koplīgumu sistēmas veiksmes stāsts galvenokārt ir saistīts ar pareizo lēmumu pieņemšanu pareizajā laikā.

1989. gadā abi sociālie partneri devās uz SDO ITC Turīnā, lai apgūtu sociālā dialoga un koplīgumu pārrunu principus. Arodbiedrības pielāgoja savu struktūru darba devēju struktūrai, lai nodrošinātu organizētas sarunas.

Arodbiedrības ļāva Tirdzniecības un rūpniecības kamerai kļūt par sociālo partneri, bet pati kamera izrādīja iniciatīvu iesaistīties koplīgumu pārrunās.

1992. gads - pirmais sociālais nolīgums, ko parakstīja arodbiedrības un valdība. Pirmais vispārīgais koplīgums kļūst par sociālā dialoga pamatu.

KSJS ir lielākā publiskā sektora darbiniekus pārstāvošā arodbiedrību konfederācija, tā apvieno 71 396 valsts ierēdņu, kas ir ap 80% no kopējā nodarbināto skaita attiecīgajās iestādēs un institūcijās.

Slovēnijā kopš 2008. gada ekonomiskās recesijas ir ierobežota algu izaugsme sabiedriskajā sektorā, jo īpaši valsts ierēdņiem. Lai panāktu algu izaugsmi, sociālie partneri ir panākuši vairākas reformas, tajā skaitā nodokļu reformu, ieviešot piecu pakāpju progresivitāti iedzīvotāju ienākuma nodoklim (tabula nr. 1), - izglītības darbinieku darba samaksa sasaistīta ar veselības darbinieku darba samaksu, nodrošinot vienmērīgu darba samaksas izaugsmi lielākajās publiskā sektora nozarēs.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu KSJS iesaisti sociālajā dialogā nacionālajā un starptautiskajā līmenī, nozaru dalīborganizācijas nodrošina ekspertu iesaisti. Nozaru eksperti tiek deleģēti iesaistīties pārrunu procesos, tajā skaitā juristi, ekonomisti, u.c. Nozaru eksperti kopā ar konfederācijas ekspertiem, veic nozaru budžetu analīzi, algu izaugsmes tendences, kas var tikt izmantotas koplīgumu pārrunās. Pārrunu procesā nozaru ekspertiem ir liela nozīme gan nozaru līmenī, gan nacionālā līmenī, piedaloties Ekonomiskajā un sociālajā padomē.

Tabula nr.1

16% IIN tiek piemērots Slovēnijas minimālajai algai – 886,6 eiro mēnesī.

Valsts sektorā algu līmeni nosaka Likums par publiskā sektora algām, bet koplīgumos nosaka papildu pabalstus un piemaksas. Koplīgumos var vienoties par virsstundu samaksu.

Darba likums un koplīgumu pārrunu regulācija

Slovēnijā nav sīki izstrādāta Darba likuma. Paredzētas tiesības, bet sīki izstrādāti standarti atstāti koplīgumu ietvaros.

Pamatā darba attiecību regulēšanai ir Darba attiecību likums, kurā tiek nodrošināts plašs pantu klāsts, kurā noteiktos standartus iespējams uzlabot caur vienošanos koplīgumā. Likuma loma ir noteikt dažādu tiesību definīciju, taču pašus standartus nosaka sociālie partneri, par tiem vienojoties koplīgumā.

Darba likumā iekļautas arī vairākas normas, no kurām koplīgumos pieļaujamas atkāpes – pagaidu nodarbinātība, virsstundu regulējums, darba laiks, uzskaites periods u.c. Koplīgumos nav iespējamas atkāpes no minimālās darba samaksas, piemaksām un atpūtas laika.

Koplīgumu pārrunu esošā prakse Slovēnijā tika aizsākta 1991. gadā. Pēc Slovēnijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā, veidojot darba tiesību, drošības un darba attiecību regulējumu, sociālie partneri un Slovēnijas Parlaments ieviesa regulējumu, kas ļauj sociālajiem partneriem brīvi vienoties par darba apstākļu noteikšanu koplīgumos. Regulējums tiek veidots trīs līmeņos - nacionālā līmenī tiek noteikts pamata regulējums un vispārējie standarti, kā arī tiek nodrošināta nacionālo sociālo partneru iesaiste politiskajā līdzdalībā. Nozaru līmenī tiek slēgtas vispārsaistošas ģenerālvienošanās, kas nodrošina nozarēm pielāgotu darba attiecību standartu regulējumu. Kā arī koplīgumu pārrunas tiek veidotas uzņēmumu līmenī, kur tiek nodrošināti papildu labumi uzņēmuma darbiniekiem.

Koplīgumu pārrunas un koplīgumus struktūru regulē Koplīgumu likums. Likums nodrošina koplīgumu pārrunas un noslēgšanas metodes, kas ļauj darba devējiem pievienoties pēc koplīguma noslēgšanas. Praksē visās nozarēs darbojas vispārēji saistoši koplīgumi, izņēmumi ir pagaidu darbaspēka nodrošināšanas aģentūru un ķīmijas nozare.

Koplīgumos ietvertie darba samaksas līmeņi ir atkarīgi no darbinieku iedalījuma kategorijās. Publiskajā sektorā šobrīd darba samaksa tiek kategorizēta 9 līmeņos, tomēr šie darba samaksas līmeņi ir novecojuši un 5 no tiem ir zemāki par valstī noteikto minimālo algu. Privātajā sektorā darba samaksa tiek iedalīta vairāk nekā 40 līmeņos atkarībā no darbinieku izglītības un prasmēm. Nozaru koplīgumos tiek izmantotas šīs kategorijas.

Koplīgumu likuma 14. punkts nosaka koplīgumu paplašināšanas nosacījumus – darba devēju pusei jānodrošina vismaz 50% strādājošo pārklājums, lai ģenerālvienošanās būtu vispār saistoša. Ģenerālvienošanos par vispārsaistošu var noteikt Nodarbinātības ministrija. Nodarbinātības ministrijas iesaiste nodrošina tiesisko paļāvību un kontroli par to, ka kritēriji vispārsaistošās ģenerālvienošanās noslēgšanai ir izpildīti, un tā vēlāk netiks apstrīdēta.

Liela loma ir kontrolei par koplīguma normu izpildi. Galvenais instruments šajā procesā ir arodbiedrību biedri uzņēmumos un plašsaziņas līdzekļi. Visi koplīgumi ir publiski un tiek publicēti, tiem ir likuma spēks. Ikviens darba ņēmējs var uzzināt, kādas ir viņa tiesības. Darbinieki sūdzas, ja koplīgumu prasības netiek izpildītas. Arodbiedrību vadītāji var būt darbinieki uzņēmumā, taču to uzdevums nav vest sarunas ar darba devēju vai piespiest darba devēju pildīt koplīguma normas. To uzdevums ir informēt nozares arodbiedrību organizāciju par to, ka uzņēmumā netiek pildītas koplīguma normas. Tālāk nozares arodbiedrība kopā ar darba inspekciju nodrošina darba devēja piespiešanu pildīt koplīguma normas. Lai uzturētu komunikāciju ar biedriem un nodarbinātajiem, arodbiedrības izmanto plašsaziņas līdzekļus.

Darbinieki pārsvarā arodbiedrības uzmeklē, kad saskaras ar problēmām darba vietā. Darbinieki ir informēti, ka problēmu gadījumā jāvēršas pie arodbiedrībām. Nav vajadzības darbiniekus motivēt ar koplīguma labumiem, kas piemērojami tikai arodbiedrību biedriem. Tomēr ir iespējams vienoties par piemaksām dažādās dzīves situācijās, ko nodrošina darba devējs, kas ir izdevīgākas arodbiedrību biedriem.

Uzņēmumu līmeņa koplīgumos ir iespējams vienoties par atkāpēm no nozaru koplīgumiem, taču, lai tas būtu iespējams, iespējām un nosacījumiem atkāpju veidošanai jābūt noteiktiem nacionāla līmeņa koplīgumos. Slovēnijas arodbiedrību pārstāvji norāda, ka stingra detalizēta darba attiecību regulēšana caur tiesību aktiem rada atkarību no politiskajiem spēkiem. Tomēr arī attīstīta koplīgumu sistēma negarantē elastīgu un reakcionāru regulējumu, ja nav biedru pārklājums, kas ‘piespiež’ iesaistītajām pusēm uzklausīt vienai otru.

Slovēnijas koplīgumos vēl nav panāktas vienošanās par mūžizglītību, prasmju fondiem, to bremzē darba devēju intereses trūkums iekļaut jaunus standartus koplīgumu struktūrās. Koplīgumu saturs ir caurmērā saglabājies kopš 2003. gada. Tomēr Slovēnijas nodokļu sistēmas regulējums nosaka, ka izmaksas, ko sedz darba devējs par darbinieka ēdināšanu, transportu uz un no darba vietas, kvalifikācijas celšanu un izglītību netiek apliktas ar IIN. Ir panākta vienošanās, ka, sākot ar 2019. gadu, no IIN tiek atbrīvota arī atvaļinājuma nauda līdz 1700 eiro gadā, kas veido 13. algu.

Pasta darbinieku un kurjeru piemērs

Pasta nozarē funkcionē vispārsaistošs koplīgums – Slovēnijas pastā strādā 6000 darbinieki, kopumā tas pārklāj 7500 nozares darbiniekus.

Šī brīža ģenerālvienošanās ir spēkā līdz 2020. gadam, nākošgad tiks uzsākts jaunais koplīgumu pārrunu cikls. Koplīguma aktīvajā termiņā koplīguma dalībnieki nedrīkst izstāties no vienošanās, pēc termiņa saglabājas koplīguma nosacījumi, tomēr slēdzējpuses drīkst izstāties.

Koplīgums nosaka: Disciplinārās sankcijas, darba laiku (pārskata periods 12 mēneši), tiesības uz apmaksātu prombūtni no darba, ikgadējo atvaļinājumu, darba drošības standartus, tiesībām uz izglītību, nosacījumus arodbiedrību darbībai, arodbiedrību pārstāvju neaizskaramību, algu noteikšanu, tajā skaitā piemaksas, virsstundu regulējumu.

Darba samaksas noteikšana ir cieši saistīta ar inflācijas līmeni un patēriņa cenu izmaiņām.

Vienošanās regulē arī prēmijas darbinieku svētkos, papildu uzkrājumus pensijai, atlaišanas pabalstus, solidaritātes pabalstus, ar darbu saistīto izmaksu segšanu, kā arī nosaka strīdu izšķiršanas kārtību.

Streika likums

Privātajā sektorā streika pieteikums ir jāiesniedz 5 dienas pirms streika, savukārt publiskajā sektorā - 10 dienas. Ja streiks pieteikts, balstoties uz koplīgumā noteikto tiesību pārkāpumu, izdevumus par streika organizēšanu sedz darba devējs, bet, lai šie nosacījumi būtu spēkā, tiem jābūt atrunātiem koplīgumā. Kolektīvo interešu streiku apmaksā arodbiedrība.

Privātajā sektorā arodbiedrībām pēc būtības nav ierobežojumu streika pieteikšanai, kas ļauj saglabāt arodbiedrību spēka pozīcijas.

Streika izziņošana tiek atspoguļota arī medijos, sabiedrības informēšanas nolūkā. Ja streiks tiek organizēts, balstoties uz regulējumā noteikto tiesību pārkāpumu, streika izmaksas, darbinieku kompensācijas sedz valdība.

Arodbiedrību reprezentativitāte

Uzņēmumu līmenī arodbiedrība ir tiesīga reprezentēt darbiniekus, ja tā pārstāv 15% no darbiniekiem, nacionālā līmenī - 10% no nozares darbiniekiem (attiecas arī uz reprezentativitāti, slēdzot vispārsaistošu ģenerālvienošanos). Reprezentativitāte ir jāpierāda ministrijai – iesniedzot biedru sarakstu pārbaudei.

Izņemot vispārējas konsultācijas, arodbiedrības nesniedz pakalpojumus darbiniekiem, kas nav tās biedri. Darbiniekam, kurš vēlas saņemt arodbiedrību atbalstu un labumus, ir jābūt arodbiedrības biedram 6 mēnešus.

Biedru nauda un investīciju pieeja

Biedru naudas iekasēšanas kārtība tiek regulēta Darba likuma 207. pantā. Slovēnijas Darba likuma 207. panta trešā daļa paredz, ka pēc arodbiedrības pieprasījuma un atbilstoši arodbiedrības, kurā darbinieks ir biedrs, statūtiem darba devējam ir pienākums atskaitīt arodbiedrības biedra naudu no attiecīgā darbinieka algas un pārskaitīt arodbiedrībai. Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) attiecīgi nav šķērslis centralizētai biedru naudas iekasēšanai, jo tiesisks pamats ir paredzēts tiesību aktā.

Biedru nauda tiek sadalīta vairākos līmeņos, no iekasētās biedru naudas 9% tiek novirzīti nacionālajai konfederācijai, savukārt reģionālie biroji tiek finansēti atsevišķi, tiem novirzot 21% no iekasētās biedru naudas attiecīgajā darbības reģionā.

Līdzekļu investēšana ilgtspējīgos mērķos

Arodbiedrību līdzekļi galvenokārt tiek izlietoti, lai nosegtu darbinieku darba samaksu – juristiem, ekonomistiem, žurnālistiem un konsultantiem. Līdzekļi tiek ieguldīti arī aktivitātēs – protestos, kampaņās, apmācībās, arodbiedrību akadēmijā un avīzes izdevniecībā.

Lielu finansiālo pienesumu vēsturiski veidojusi Darbinieku banka, ko arodbiedrības izveidoja deviņdesmitajos gados. Sākotnēji Darbinieku banka funkcionēja, kā krājaizdevu savienība, kurā strādāja 5 darbinieki, šobrīd darbinieku skaits ir pieaudzis līdz 300. Bankas paplašināšanas nolūkos laika gaitā piesaistīti investori, šobrīd arodbiedrību tur mazāk nekā 50% no bankas kapitāldaļām. Darbinieku banka ir izaugusi par vienu no lielākajām bankām Slovēnijā un pēc darbības neatšķiras no citām komercbankām, un nodrošina pakalpojumus jebkuram klientam, neskatoties uz to saistību ar arodbiedrībām. Neskatoties uz bankas darbības paplašināšanos, tā nodrošina īpašus nosacījumus pakalpojumiem, arodbiedrību darbiniekiem.

Arodbiedrības ģenerē ienākumus no bankas dividendēm, lielākā daļu ienākumu nonāk nozarēs, kuras ir daļu turētājas.

Papildus ienākumi tiek gūti, iesaistoties ESF projektos, tajā skaitā par sociālā dialoga attīstīšanu. Tomēr arodbiedrības izrāda pretestību un cenšas izvairīties no pārmērīgas iesaistes projektos, uzsverot, ka ESF līdzekļu piesaiste galvenokārt tiek fokusēta uz izpēti.

Darba devēju motivācija iesaistei sociālajā dialogā un koplīgumu pārrunās

Kā atzīst Slovēnijas darba devēji, koplīgumi nodrošina sociālo mieru, un ir spēcīgs instruments tirgus ietekmei, kā arī nodrošina balansu, lai abas puses būtu apmierinātas. Slovēnijā 90% no visiem darba devējiem ir organizēti kādā no sociālo partneru organizācijām. Lielākā daļa koplīgumu ir uz nenoteiktu laiku, līdz ar to ir potenciāli elastīgāks instruments par likumu.

Krīzes situācijās sociālajiem partneriem ir tiesības atkāpties no iepriekš koplīgumā noteiktajiem standartiem. Sociālo partneru attiecību pamatā ir 30 gadus gara vēsture, pirmās darba devēju organizācijas izveidojās 1993. gadā.

Agrāk darba devējiem dalība kamerā bija obligāta, šobrīd saglabājušies 6000 biedri, kuri pārklāj 27 nozares, ģenerālvienošanās noslēgtas 22 nozarēs.

Darba devēju organizācijas veicina koplīgumu slēgšanu un koplīgumu pārrunas, un izglīto biedrus par sociālo dialogu.

Nozīmīgs motivējošais elements ir Slovēnijas darba inspekcija, kura lielākoties izdara slēdzienus par labu darba ņēmējam, līdz ar to darba devējiem ir motivācija būt uzmanīgiem un rūpīgi sekot koplīgumu izpildei.

Multinacionālās kompānijas Slovēnijā ir ieinteresētas maksāt pēc iespējas zemākas algas un atsakās iesaistīties darba devēju organizācijās, bet tām ir jārespektē vispārsaistošas ģenerālvienošanās. Līdz ar to ir nozīmīgi turpināt slēgt nozares vispārsaistošos koplīgumus, lai saglabātu godīgu konkurenci tirgū.

Stingrā streiku sistēma Slovēnijā garantē, ka darba devēji nav ieinteresēti strīdus novest līdz streikam, tā vietā izvēloties risināt strīdus pārrunu ceļā. Tomēr arī Slovēnijā biedru pārklājuma samazināšanās atstāj ietekmi, tā iespaidā samazinājies arī koplīgumu skaits un tiesības, kas noteiktas koplīgumos.